Publikācija avīzē DIENA un portālā www.diena.lv, 21.06.2023.
Pēc stabilas izaugsmes pērn šis gads piensaimniekiem ir smags – jau kopš gada sākuma strauji nokritusies piena iepirkuma cena, ražošanas pašizmaksai saglabājoties pērnā gada līmenī. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) sauc pēc ārkārtas situācijas, bet Zemkopības ministrija ieņēmusi nogaidošu pozīciju. Kas notiek nozarē, vai zemnieki var cerēt uz cenu kāpumu un atbalstu?
LOSP PRASĪBAS
Līdz maijam liela daļa piena ražotāju dzīvoja ar cerību, ka gan drīz kļūs labāk, tirgus atkopsies, cenas atkal pieaugs. Ik pa laikam publiski tika runāts, ka iepirkuma cenas – vidēji 34 centi par piena kilogramu – krietni atpaliek no ražošanas izmaksām, kas pārsniedz 40 centus, tomēr vērā ņemamas rīcības no valdības puses nav bijis. Sausais laiks ar aukstajām naktīm, kas novedis pie grūtībām laikus sākt barības gatavošanas sezonu, lauksaimniekus jau ievedis izmisumā.
Nesagaidot glābšanas riņķi no politiķiem, 18. maijā LOSP vērsās pie valdības ar aicinājumu izsludināt ārkārtas situāciju nozarē. LOSP valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis: “Šāda situācija, kas turpinās jau vairākus mēnešus, Latvijas piena ražotājiem ir nepanesama, turklāt daudziem šajos apstākļos nav izredžu izdzīvot. Piena iepirkuma cenu dramatiskais un ilgstošais kritums jau ir nesis milzīgu triecienu piena ražotājiem, un ilgi tā strādāt nav iespējams. Šī krīze piena nozarē apdraud nozares turpmāko pastāvēšanu Latvijā.”
LOSP dalīborganizāciju biedri, piena ražotāji, valdībai iesniedza un aicināja bez kavēšanās pieņemt vairākus viņu sagatavotus priekšlikumus.
Izsludinot ārkārtas stāvokli piensaimniecībā: • atcelt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu 2023. gadā piena ražošanas saimniecībām; • izveidot institūciju “Pārtikas regulators”, kas noteiktu uzcenojuma ierobežojumus un godīgu konkurenci starp produkta ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju; • noteikt prasības tirgotājiem veikalos Latvijas pārtikas produktiem nodalīt atsevišķus plauktus, stendus, izceļot Latviju kā ražotājvalsti ar skaidriem apzīmējumiem; • ieviest prasību uz piena produktu iepakojuma sniegt norādi par uzcenojuma sadalījumu starp produkta ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju; • izskatīt iespēju maksāt kompensācijas par piena ražošanas saimniecību likvidāciju; • veikt piena produktu intervenci no valsts puses, nosakot, ka tā nevar būt zemāka par pašizmaksu; • turpināt valsts atbalstu piena ražotājiem saistībā ar elektroenerģijas sadārdzinājumu.
Kā redzams, LOSP īpaši necer, ka situāciju varētu uzlabot zemkopības ministra Didža Šmita piedāvājums ieviest ilgtermiņa līgumus par piena pārdošanu un veicināt iekšzemes patēriņu. Uz valdības reakciju nebija jāgaida ilgi. Tiesa gan, jāatgādina, ka jau gada sākumā ZM tika uzdots sagatavot ziņojumu par situāciju nozarē, tad nu beidzot 6. jūnija tas valdības sēdē tika izskatīs.
ĀRKĀRTAS SITUĀCIJAI NEESOT PAMATA
ZM iesniegtajā ziņojumā skaidri atzīts, ka situācija nozarē ir slikta, bet ārkārtas stāvokli neesot vajadzības izsludināt, jo pie vainas ir tirgus apstākļi, kas kaut kad stabilizēšoties.
Ziņojums iesākas cerīgi: “Ražošanas resursu cenām saglabājoties ļoti augstā līmenī, svaigpiena iepirkuma cena Latvijā ir pazeminājusies sešus mēnešus pēc kārtas, no 2022. gada septembra līdz 2023. gada februārim.
Šī gada pavasarī nelielais cenas kāpums nav vērtējams kā situācijas uzlabojums, un piena nozare joprojām saskaras ar nopietnām grūtībām, jo piena iepirkuma cenas līmenis nav atbilstošs tirgus situācijai, kā arī vasaras iestāšanās radīs papildu spiedienu uz svaigpiena iepirkuma cenas izmaiņām turpmākos mēnešos. Turklāt liela daļa piena saimniecību ir ieguldījušas līdzekļus ražošanas attīstībā un ganāmpulku atjaunošanā, kā rezultātā aizdevumu procentu likmju pieaugums rada papildu finansiālo slogu un apdraud piena ražošanas saimniecību stabilitāti un dzīvotspēju, kā arī rada daudzu saimniecību bankrota risku. Rezultātā kopējā perspektīva situācijai nozarē saglabājas nelabvēlīga.”
KĀ PALĪDZĒT PIENSAIMNIEKIEM?
ZM piedāvā un esot radusi vairākus risinājumus situācijas uzlabošanai.
• Jau kopš gada sākuma notiek aktīvs darbs, lai panāktu, ka piena nozarei tiek piešķirts ES ārkārtas atbalsts. Eiropas Komisija šobrīd strādā, lai rastu iespējamos risinājumus, t.sk. finansiālus, tirgus situācijas uzlabošanai.
• Pašlaik tiek strādāts pie tiesību akta projekta par prasībām, ko piemēro līgumiem par svaigpiena pirkšanu. Kā liecina atsevišķu dalībvalstu pieredze, ilgtermiņa līgumi nodrošina piena iepirkuma cenas stabilitāti. ES normatīvie akti paredz iespēju dalībvalstīm to teritorijā noteikt par obligātiem iepriekš noslēgtus līgumus (nosakot minimālo ilgumu, cenu veidojošos faktorus u.c.) starp piena ražotāju un iepircēju.
• Ir rasta iespēja palielināt 2023. gadā ciltsdarba atbalstu piensaimniecības nozarē par gandrīz 2,5 miljoniem eiro, kopumā līdz 2023. gada aprīļa beigām piensaimniecības nozarei izmaksājot gandrīz 9 miljonus eiro.
• Piena nozares saimniecībām arī turpmāk būs iespēja saņemt samaksāto kredītprocentu daļēju kompensāciju par ņemtiem aizdevumiem, kā arī ALTUM piedāvāto aizdevumu programmu ietvaros ir iespēja rast risinājumus saimniecību pārorientēšanai uz citu saimniekošanas virzienu vai stabilizāciju.
• Latvijas pārtikas ražotāju konkurētspējas stiprināšanai un eksporta veicināšanai par 500 000 eiro palielināts finansējums nacionālo kopstendu organizēšanai valsts atbalsta pasākuma “Atbalsts tirgus veicināšanai” ietvaros. Kopējais finansējums tirgus veicināšanai minētā valsts atbalsta pasākuma ietvaros 2023. gadā plānots vairāk nekā 900 000 eiro.
• 2023. gadā plānots arī papildu valsts atbalsts 500 000 eiro lauksaimniecības un pārtikas produktu noieta veicināšanai, tā kopējais atbalsts tirgus veicināšanas pasākumiem plānots gandrīz 1,5 milj. eiro, kas ir par 1 miljonu eiro vairāk nekā 2022. gadā.
• ZM šobrīd strādā arī pie sadarbības memoranda starp pārtikas ražotājiem, tirgotājiem un ZM ar mērķi veicināt vietējās pārtikas preču īpatsvara palielināšanu mazumtirdzniecības veikalos, kā arī tiek diskutēts par vietējo pārtikas produktu atpazīstamību veikalu plauktos, atpazīstamības veicināšanas pasākumiem u.c. jautājumiem.
ZM norāda, ka vēl vērtēs LOSP prasības par ārkārtas situācijas ieviešanu, pārrunās zemnieku organizāciju iesniegtos priekšlikumus ar pašām organizācijām un vērtēs, vai tas dos kādu labumu. Vienlaikus ZM pievērš valdības uzmanību citām nozarēm, kur neklājoties vieglāk. Ziņojumā minēts, ka patlaban graudu un rapša cenas ir samazinājušās attiecīgi par 40 % un 49 % kopš 2022. gada jūnija, bet ražošanas resursu izmaksas saglabājas visai augstā līmenī. Turklāt nozare prognozē tālāku cenu samazināšanos vēl par 25 % salīdzinājumā ar 2023. gada aprīļa vidējo iepirkuma cenu Latvijā. Situāciju pasliktina sausums – mitruma deficīts Latvijā ir novērots kopš aprīļa, kad kopējais nokrišņu daudzums aprīlī bija 43 % zem mēneša normas, un maijā sausums turpinājās. Piedevām 2023. gada pavasarī Latvijas augļkopji ievērojami cieta no pavasara salnu postījumiem.
Tātad – salīdzinājumā ar pērno gadu slikti laiki iestājušies lielākajai daļai lauksaimnieku saimes. Līdz ar to jostas nāksies savilkt gan lauksaimniekiem, gan arī pircējiem, jo pārtikas cenas pieaugšot slikto ražu dēļ.
PĀRSTRĀDE: DODIET MUMS TIRGU, MAKSĀSIM VAIRĀK
Lai arī ZM norāda, ka piensaimniecības problēmās vainojamas globālā tirgus svārstības, tomēr atklāts paliek jautājums – kā tas nākas, ka pirmie ES piena iepirkuma cenas samazināja Latvijas un Lietuvas uzņēmumi, turklāt izdarīja to vienlaikus un ļoti strauji. Situāciju komentē Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs JĀNIS ŠOLKS.
– Kāpēc piena produktu cenas veikalā ir augstas, bet vidējā piena iepirkuma cena stabili stāv pie 34 centu atzīmes, ar pamatīgu un līdz šim nebijušu gandrīz 15 centu atrāvienu no ES vidējās cenas.
Tepat blakus Igaunijā vidējā piena iepirkuma cena ir par 10 centiem augstāka.
– Latvijā dienā saražo vidēji 2350 t piena, no tā 1000 t svaigpiena veidā tiek pārdots Lietuvas uzņēmējiem, pārējais apjoms tiek pārstrādāts vietējam tirgum un eksportam.
Papildus tam Latvijā pārstrādei pērn ik dienas ievedām vidēji 220 t piena, to ievedām no Igaunijas.
Igaunijā ir 1,5 miljoni iedzīvotāju, Latvijā – 1,88 miljoni. Igaunijā cilvēku mazāk, piena apjoms līdzīgs kā Latvijā, saimniecību skaits ap 600, tātad pienu saražo efektīvi.
Mums saimniecību ir 10 reizes vairāk, kas saražo tādu pašu piena apjomu kā kaimiņi ziemeļos. Pie līdzīgām piena iepirkuma cenām igauņi ir efektīvāki, neskatoties uz sliktākiem saimniekošanas apstākļiem, jo saule spīd mazāk un augsne sliktāka. Kaut arī gribam skriet pakaļ igauņiem, mums nesanāk. Tur ir piena apjoms, kvalitāte un efektivitāte. Igaunijā uz vienu iedzīvotāju piena produktu patēriņš, rēķinot piena ekvivalentā, ir augstāks, turklāt – patērē pamatā vietējo ražotāju produktu. Viņu veikalos nav atrodami svešu ES dalībvalstu produkti, ko var saražot paši. Ir atrodami atsevišķi Latvijas piena produkti, piemēram, sieriņš “Kārums”. Tur nav nedz Lietuvas, nedz Polijas un Somijas piena pamatproduktu.
Igaunijā ir divi spēcīgi vietējie mazumtirgotāji Coop un Selver, kam ir vietējos ražotājus atbalstoša politika. Pārējie tirgotāji – Rimi un Maxima – spēlē pēc vietējiem noteikumiem. Igaunijas piena nozare, kas gan ir nedaudz mazāka kā Latvijā, nodrošina vietējo patēriņu, bet pārējais nonāk eksportā – svaigpiena veidā uz Latviju un Lietuvu. Kopumā ap 1000 tonnām.
Lietuva savukārt ir piena ņēmējs, pienu ražo nedaudz vairāk kā Latvija, bet pārstrādā trīs reizes vairāk nekā Latvija.
Lietuvā ir 3 miljoni iedzīvotāju, veikalos ir pamatā Lietuvas piena produkti, Latvijas un Igaunijas produktu tur faktiski nav.
Mums tirgus ir 1,88 miljoni, bet Lietuvā – 2,8 miljoni iedzīvotāju. Lai nodrošinātu pārstrādi, Lietuva pienu pērk Latvijā un Igaunijā, abās valstīs ap 1000 tonnas piena dienā, paši saražo ap 3000 tonnām dienā.
Mūsu gadījumā iedzīvotāju skaitam 1,88 miljoni vietējā tirgū ik dienu varam realizēt ap 700 tonnu piena ekvivalenta piena produktos, bet tirgus ietilpība ir gandrīz 2 reizes lielāka – ap 1350 tonnas. Ņemam vērā, ka skaitļi ir aptuveni, turklāt ne visu, ko pircēji pieprasa, varam paši saražot, piemēram, specifiskus sierus no Francijas un Itālijas.
Ap 450 t piena dienā Latvijas piena pārstrādātāji nevar nopirkt par atbilstošu cenu no mūsu piena ražotājiem tāpēc, ka mēs šo pienu, pārstrādātu vienkāršos piena produktos, nevaram pārdot savā tirgū. Jo mūsu mazumtirgotāji šādu apjomu atved no Lietuvas un Igaunijas, bet šīs valstis no Latvijas nekādus pārstrādātos produktu neved, tikai svaigpienu.
– Vai tas ir iemesls, kādēļ jau no gada sākuma piena iepirkuma cena spītīgi tiek turēta 34 centu līmenī?
– Pirmais faktors – mēs katru dienu šīs 450 tonnas piena nevaram pārvērst produktos, lai stabilā vietējā tirgū pārdotu par cenām, ko pieņēmuši mūsu pircēji. Latvijā dzeramā piena tirgus ietilpība ir kopumā 200 t, no šī apjoma 120 t ir imports un 80 t vietējais. Gatavojot memorandu ar tirgotājiem, rosinājām tajā iekļaut punktu, kas nosaka lielveikaliem par 5 % ceturksnī palielināt to Latvijas piena produktu īpatsvaru, kur importa īpatsvars ir lielāks par 20 %, un vienojamies, ka vietējiem produktiem šajos segmentos jābūt vismaz 80 %. Tirgotāji pateica nē – pircēji pieprasot sortimentu, gribot “Alma” un “Annele” produktus. Bet daudzi nemaz nezina, ka šie produkti nav ražoti Latvijā.
Tas, ka cilvēki pieprasa šos produktus, ir demagoģija. Kā nākas, ka pircēji Lietuvā un Igaunijā nepieprasa Latvijas produktus, tieši otrādi – viņi pieprasa vietējos produktus?
Iedodiet piena pārstrādei vietējā tirgū vietu produktiem 450 tonnām piena ekvivalentā, un mēs būsim efektīvāki un iedosim labāku cenu mazumtirgotājiem. Un piena ražotājiem varēsim samaksāt par 4 centiem vairāk. Importa produktu pārsvars ir iemesls, kādēļ pārstrāde nevar norēķināties ar zemnieku tādā apjomā, kādā būtu iespējams no Latvijas tirgus konjunktūras viedokļa.
Ja tas notiktu, tad Latvijā tā sauktais liekais piens paliktu tikai 550 tonnas. Zinot šo faktoru, mēs varam pamazām atteikties no Igaunijas piena 220 tonnām dienām.
Paliek 330 t, tas ir piens, kas var nonākt “E-piim” vai kur citur. Ja beigās visa piena puzle saliekas pa vietām, var sanākt, ka liekā piena Latvijā nav. Mēs varam apgūt visu pienu, ko saražojam, izslēgt liekos pārvadājumus un visu pārējo resursu tērēšanu.
Vienmēr jāatceras, ka tirgū glābēju nav, valda preču un naudas attiecības, nevis simpātijas kādam pret kādu.
Šobrīd ar 1000 tonnām esam atkarīgi no pasaules tirgus situācijas, un neizskatās, ka situācija uzlabosies, lai gan vienu brīdi šķita, ka bedres dibens ir sasniegts un sāksim rāpties no tās ārā. Mēs gribam vienkāršas un skaidras attiecības ar piena piegādātājiem. Lai nebūtu tā, kad ir labi laiki, viņi mūs pamet, aizskrien kooperatīvā vai paši cenšas pārdot, kad ir slikta situācija, tad viņi atgriežas.
– Ko varat teikt tiem, kuri pauž aizdomas par karteļa vienošanos starp piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā un Lietuvā, ņemot vērā, ka piena iepirkuma cenu pārstrāde gandrīz vienlaikus samazināja ļoti īsā laikā pērn gada beigās un šī gada sākumā, jo īpaši dažiem kooperatīviem?
– Absolūtas muļķības. Neesmu runājis ne ar vienu lietuvieti. Zinot, kas šeit apkārt notiek, nerunāju un aicinu arī citus nepārrunāt piena cenas pat kādos neformālos pasākumos. Šī polemika, kas nāk no aktīvākajiem piena lopkopjiem, ir saprotama. Viņiem nav skaidrs, kādēļ situācija šāda ir tieši Latvijā. Atgādināšu, mēs nevaram realizēt savas intereses vietējā tirgū. Nākamais faktors, 1000 tonnas no 2300 vidēji saražotajām tonnām dienā ir ļoti daudz, tie ir 40 %, kas mums jāpārdod kaut kur, nevis Latvijā. Tur mēs neesam cenas ņēmēji. Lietuvieši šobrīd atsakās no Igaunijas piena, jo arī viņiem nav kur pienu likt. Igauņi, tāpat kā latvieši, cer uz jauno “E-piim” rūpnīcu, kas nu visu paņems. Dievs dod, ka tā arī būtu, kad būs rūpnīca, tad redzēsim. Zinot Jānusu Murakasu kā uzņēmēju ar tvērienu, var gadīties, ka “E-piim” faktors reģionālajā tirgū piena cenu noliek cietā, jāsaka – nežēlīgā, tirgus situācijā. Tad nevarēs runāt par vienošanos.
Šodien mēs nevaram vienoties ne par ko, pat par vienotu rīcību mazumtirdzniecībā, jo katram ir savas intereses. 1000 tonnas veido fatālu atkarību no tirgus situācijas, tas ir spot jeb brīvais piens, ko tirgo par biržas cenām, kas šobrīd ir ļoti zemas.
Kādēļ runā par karteļa vienošanos pārstrādē tagad, bet nerunāja par tādu pirms gada? Ja kartelis ir, tad tam būtu jādarbojas gan tad, kad cena zema, jo gribam to tādu noturēt, gan, kad augsta, jo gribam to spiest uz leju. Mēs to pērn nevarējām izdarīt, Latvijā bija ES vidējā iepirkuma cena.
Cenas nosaka tirgus un reģiona īpatnības, neviens te nevar par cenu vienoties.
– Kāpēc vienam no piena kooperatīviem ātri samazinājāt cenu līdz tik zemam līmenim, kāds citiem piena piegādātājiem nebija?
– “Piena loģistika” pārvilināja zemniekus.
Bija brīdis, ka pārstrāde varēja maksāt nedaudz zem 50 centiem, bet spot pienam cena bija 56 centi un kooperatīvs varēja pārvilināt zemniekus. Tad “Piena loģistika” teica, ka beidzot ir sasniegta ES cena, mēs esam lieli un stipri, mums ir 260 t dienā, būsim vēl stiprāki un turēsim visu tirgu. Tagad varam uzdot jautājumu – kur tad ir jūsu turētais tirgus?
Iestājoties sliktiem laikiem, kooperatīvs nāca pie pārstrādes lūgties, lai paņem pienu.
Vairāki mūsu uzņēmumi izlēma par piena iegādēm, lai piens nebūtu jālej ārā, palīdzējām viņiem pārvarēt šo brīdi. Mūsu pozīcija bija korekta, grūtā situācijā nedomājām par “dots pret dotu” neētisku rīcību, mēs tam stāvam pāri un sakām – bijāt nekorekti, bet aiz jums stāv piena ražotāji, neesam ieinteresēti viņus nogremdēt pienā. Ko varējām, to izdarījām, sarunājām lietuviešus “Rokiškio” un vēl dažus, arī es tur piedalījos. Mēs katrs rīkojāmies, lai piena ražotājiem radītu iespēju pienu par kaut kādu cenu pārdot. To mēs izdarījām, neskatoties, ka mums kaimiņu dēļ ir samazināts noiets vietējā tirgū un nākas konkurēt ar viņu zemajām cenām.
– Vai zemkopības ministra iniciatīva par piena piegādes līgumu ieviešanu būtu risinājums?
– Nesen notika LPCS kopsapulce, kurā viens no punktiem bija par nozares stabilizāciju un uzrakstījām vēstuli ZM ar aicinājumu izskatīt iespēju reglamentēt piena apriti Latvijā, veidojot līdzīgu sistēmu kā Nīderlandē, Īrijā, Vācijā un citur Eiropā. Šajās valstīs ir noteikta kārtība sadarbībai starp piena ražotāju un pārstrādātāju. Šobrīd pie mums viens uzņēmums saka, ka pērk pienu par 34 -centiem, bet cits – ka pērk par 35, mēs nezinām reālo piena cenu, jo katrs pienu pērk ar atšķirīgiem kvalitātes rādītājiem. Līdz ar to piena lopkopim nav skaidrs, vai ir atradis labāko pircēju.
– Rosināt noteikt samaksu par piena sausnu?
– Jā, LPCS to ierosina, ņemot vērā biedru kopēju lēmumu. Tas sakrita ar zemkopības ministra iniciatīvu par ilgtermiņa līgumiem.
Jāteic gan, ka tie neizglābs šī brīža krīzi, to nevar paspēt izdarīt. Otrs – ilgtermiņa līgumā kāda no pusēm cietīs zaudējumus pie tirgus izmaiņām. Tas ir naudas plūsmas jautājums – pērnā gada situācijā viena puse būtu bijusi spiesta maksāt vairāk par pienu nekā ieņemt par produktiem, tikām otra puse berzētu rokas. Pie mūsu vājā tirgus tas ir drauds salīdzinoši vājākai piena pārstrādei. Mums ir vajadzīga skaidrība savstarpējās attiecībās, lai zinām, par ko, cik, ko, kurš maksā un var maksāt, lai zinātu tirgus cenu. Pašlaik pie tā strādājam, notiek sarunas.
Man gan šķiet, ka viennozīmīgi pozitīva attieksme pret ilgtermiņa līgumiem nav nedz no piena lopkopju, nedz piena pārstrādātāju puses. Neviena no pusēm nav pārliecināta, ka ilgtermiņa līgumi būs glābiņš, jo īpaši, atceroties situāciju tirgū pirms gada.
– Kā vērtējat ministra iniciatīvu par bērnības garšas veidošanu skolās ar vietējiem produktiem?
– Esmu tikai par. Bērnības garša labi darbojas – lai arī mana bērnība bija sen, joprojām to atceros. Mana tēta māsīca strādāja par pienotavas vadītāju vietās, kur pavadīju bērnību, gan Zeltalejā, gan Alsviķos. Mazajam Jānītim vienmēr bija vietējie brīnišķīgie piena produkti brokastīs uz galda. Pie tā esmu pieradis, bērnībā dzēru tikko slauktu siltu govs pienu, un man tas garšoja. Joprojām mani favorīti ir piens, krējums, sviests un pārējie piena produkti, tiesa, esmu kļuvis izvēlīgāks un meklēju tos, kas garšo vislabāk. Jo vairāk jaunajai paaudzei dosim mūsu pašu ražotos lieliskos produktus, jo lielāki ieguvēji mēs visi būsim.
Jaunajai paaudzei jāzina, ka ne viss, kas tiek nosaukts par pienu, ir piens, un es te runāju par dažādiem alternatīvajiem produktiem.
– Vai lielveikalu darba laika ierobežošana dos kādu labumu vietējo produktu patēriņa palielināšanai?
– Te situācija no mūsu interešu punkta nav viennozīmīga. Lielveikalu argumenti, ar ko mums netieši tiek draudēts, ir, ka varēs paņemt mazāk mūsu produktus. Būšot jārēķinās ar vienu dienu, kad veikaliem jābūt slēgtiem, līdz ar to nāksies pārskatīt ātri bojājošos produktu iepirkumus, jo var veidoties lielāks utilizējamo produktu apjoms. No vienas puses, viņus var saprast. No otras puses – daudzās pasaules valstīs lielveikalu darbalaiku ierobežo. Savulaik gan tie bija īsāki, bet, redzot pieprasījumu, tie ir pagarināti.
Svētdienās strādā tikai atsevišķi lielveikali ārpus pilsētas centra.
Jā, lielveikalu darba laiks radīs izaicinājumus, bet, kopumā skatoties, mēs sliecamies, ka tas valstiski būtu pareizs lēmums, lai cilvēki mainītu paradumus un svētdienas veltītu vairāk ģimenēm un pilnvērtīgai atpūtai. Gan cilvēki pierastu piektdienās, sestdienās nopirkt visu vajadzīgo arī svētdienām. Kā rāda pieredze, jauni nosacījumi patēriņa grozu maina tikai pirmās divas nedēļas pēc to ieviešanas, pēc tam tas atgriežas vecajās sliedēs.
Svaigpiena iepirkuma cenas Latvijā un ES vidēji, eiro/100 kg, 2014.–2023. gadā Avots: ZM Informatīvais ziņojums, 06.06.2023. Svaigpiena iepirkuma cenas un ražošanas resursu cenu indeksi (100 = 01.01.2020.) Avots: ZM Informatīvais ziņojums, 06.06.2023. Jānis Šolks: "Iedodiet piena pārstrādei vietējā tirgū vietu produktiem 450 tonnām piena ekvivalentā, un mēs būsim efektīvāki, iedosim labāku cenu mazumtirgotājiem, piena ražotājiem varēsim samaksāt par 4 centiem vairāk."